Iepazīstieties ar vienīgo sievieti — kalējmeistari Zviedrijā

Terēze Engdāla (Therese Engdahl) nekad nav sapņojusi par došanos pie altāra garā, baltā zīda kleitā. Deviņpadsmit gadu vecumā, apgūstot kalēja arodu, viņa lika lietā savas prasmes un izkala savu sapņu kleitu no lokšņu metāla, izmantojot kalves radīto karstumu.

“Uguns, metāls, dūmi un kalves skaņas un smaržas manī ir vienmēr raisījušas neviltotu sajūsmu,” stāsta Terēze Engdāla, vienīgā sieviete — kalējmeistare Zviedrijā.

“Es vairāk vai mazāk uzaugu kalēja darbnīcā un jau no mazotnes zināju, ka vēlos tur atrasties. Mans tēvs ir kalējmeistars, un mana māte — amatniece, tādēļ mākslinieciskums man jau bija asinīs,” viņa skaidro.

Kad Terēze Engdāla sāka strādāt par kalēju, viņa bija viena no ļoti nedaudzām zviedrietēm, kuras aktīvi nodarbojās ar šo seno arodu. Taču pēdējos gados arvien vairāk sieviešu atrod savu vietu šajā profesijā.

“Kādreiz šajā arodā valdīja ļoti stingri noteikumi, par kuriem lēma ģildes, un tā bija pasaule, kurā sievietes nepieņēma,” skaidro Terēze, piebilstot, ka mūsdienās robežšķirtne starp vīriešu un sieviešu profesijām nav tik izteikta.

“Lai gan sievietes fiziski nekad nebūs tikpat stipras kā vīrieši, kalējam savā darbā nav jāpieliek vairāk spēka kā, piemēram, medmāsai. Sievietes sāk apjaust, ka šajā arodā prasmēm, tehniskajai meistarībai un radošumam ir daudz lielāka nozīme nekā plikam spēkam,” viņa saka.

Visa sākums

Terēze uzsāka studijas 1987. gadā, un 1990. gadā viņai radās ideja izstrādāt kāzu kleitas dizainu savam mācekļa diplomdarbam, par kuru viņai tika piešķirts kalējmeistares tituls. Kleita tika izkalta no slokšņu metāla, izmantojot kalves radīto karstumu, kas sasniedza aptuveni 1300 grādu. Pārējie elementi tika izkalti un savienoti ar kniedēm, izmantojot uguni, laktu un veidveseri, savukārt svārki un piedurknes tika izgatavoti no bruņukrekla materiāla, kas tapa, uzvijot stiepli uz stieņa un sazāģējot to gredzenos, kas tika karsējot savienoti. Galarezultāts bija kleita viduslaiku stilā, kas atgādināja ārkārtīgi sievišķīgu bruņutērpu.

“Es draugiem teicu, ka es gatavoju šo kleitu, lai kāds mani bildinātu. Kā izrādījās, es satiku Niklasu, kurš galu galā kļuva par manu vīru, strādājot pie šī projekta, kaut gan viņam vajadzēja 19 gadus, lai saņemtos bildinājumam,” viņa joko.

Niklass bija kvalificēts kalējs un celtnieks, un Terēze atzīst, ka viena no lietām, kas viņus satuvināja, bija mīlestība pret metālapstrādi.

Radošums – panākumu atslēga

Šobrīd Terēze un Niklass Engdāli kopīgi vada veiksmīgu uzņēmumu. Pateicoties viņas radošumam un viņa zināšanām par būvniecību, viņu darbs ir gan māksliniecisks, gan praktisks.

“Vienu dienu mēs restaurējam baznīcas vārtus un jau nākamajā — veidojam skulptūras mākslas izstādei. Lieki piebilst, ka mūsu darbs nekad nav garlaicīgs,” saka Terēze.

Līdztekus dzelzij pāris strādā arī ar citiem metāliem, piemēram, bronzu, misiņu, nerūsošo tēraudu un varu. Atkarībā no projekta rakstura viņi pirms metāla veidošanas, griešanas un metināšanas to karsē kalvē vai apstrādā ar gāzēm, piemēram, acetilēnu vai skābekli, lai panāktu vēlamo rezultātu.

“Mani arvien pārsteidz tas, ka tik cietu metālu kā dzelzi iespējams sakarsēt līdz 1300 grādiem pēc Celsija, līdz tas kļūst mīksts un veidojams kā māli. Patiesībā ar metālu var darīt gandrīz jebko — vienīgais šķērslis ir jūsu prasmes un iztēles plašums,” viņa secina.

Teksts: Isabelle Kliger
Attēli: Anna Svensson, Jonas H Ottosson, Tobbe Malm and Tomas T Art Photo